pēc visiem pēdējiem notikumiem, sāku domāt - vai vispār ir jēga klausīties cilvēkos, maksāt lielu naudu, kur beigās - 10 minūtes vienkārši sēdi un pinkšķi par to, ko nupat esi uzzinājis. par domāšanu racionāli jau, protams, domājam vēlāk. nu, vismaz tā daru (-īju) es. jā, ceturtdien biju pie dziednieces, kura ir palīdzējusi mammas draudzenei. man kaut kā arī palīdzēja, tikai tur, kur viņa bija skārusies, vēl nedaudz sāp. var jau pasmieties, ko viņa tur ir darījusi, bet kaut kā tie smiekli īsti nenāk. klausījos vairāk par savu nākotni, nekā par to, kas man ir ar veselību - vēl bez visiem ej pie tāda un šitāda ārsta. vārdu sakot - žurnālistika man ir piemērota (ņemot vērā to, ka briesmīgi sāku izvairīties no rakstu rakstīšanas skolas avīzē?), ar to daudz nopelnīšu, bla, bla, bla, galvenais nerakstīt kaut kādus sūdus, kuri ir no gaisa pagrābti. vēl - man būs sabojāta dzīve, ja būšu kopā ar savu vīrieti. es nevaru pieļaut to, ka man viņš sabojās dzīvi, man ir jādomā tikai un vienīgi par skolu tālāk, kad beigšu vidusskolu un vēl - ko man uztraukties, ja apprecēšos 27 gadu vecumā. nu ja, bet kā tad īsti ir - ja ielūkojas nākotnē, vai tad kaut kas nemainās? i mean, gluži kā pateikt, ka dodies uz darba interviju, bet tā informācija tiek tālāk izplatīta, līdz ar to darbs nav iegūts, jo vienkārši citam ir liela mute un informācija ir izplatīta pārāk daudzām ausīm. viss, ko gribas teikt - pie viņas vairāk braukt negribu un vienkārši dzīvot tālāk.
vispārīgi iet tā, kā pa kalniem - augšā un lejā, dusmojos un smejos. dusmojos tāpēc, ka vienkārši visa ir par daudz, līdz ar to - tagad ir grūti savaldīt dusmas. man tiešām riebjas ziema, es ļoti gaidu, kad šo sniegu nomainīs zaļa zāle un pirmie pavasara ziedi. melanholiķiem neko nepadarīsi. esam brīžiem paši briesmīgākie vaimanātāji pasaulē, toties ja mīlam - tad mīlam no visas sirds.
grūti, protams, ir. nekad nebūs viegli, ir kaut kā jāiemācās samierināties ar visu, kas notiek, jāpielāgojas - atkal un no jauna.
beidzot parādījusies tā superīgā attieksme - ellē ratā skolu, es gribu gulēt / nekur negribu iet / gribu palikt mājām / mani tur nevienam nevajag / ciest nevaru to sasodīto skolu un vēl 100 un viena īmuču cienīga gaušanās frāze par vidusskolu. muļķības ir tās, ko citi saka - vēlāk tev vidusskolas pietrūks! jā, protams. liekot roku uz sirdi, vidusskolas man tiešām nepietrūks. vidusskolas laikā visvairāk esmu pazaudējusi nervus, vismazāk gulējusi, visvairāk kašķējusies uz cilvēkiem, kuri nav vainīgi ne pie kā, arī dusmojusies tik daudz, ka grūti vispār saprast, par ko esmu bijusi tik ellē dusmīga.
jā, zinu, pēc diviem mēnešiem pirmais eksāmens, angļu valodas visas gramatikas formas mani saraudina (paldies, skolotāj, ka jūs atņēmāt man zināšanas, kas bija 9.klases beigās!) un matemātika vienkārši ir no tēmas "Pazemo sev vēl!" kā jau es teicu, šobrīd gaužos pārāk daudz, drīzumā vienkārši varētu iet kādam raudāt uz pleca par visu šo, kas ir un kā nav. jā, es neticu sev, ka eksāmenus varētu nolikt uz labiem līmeņiem un procentiem.
biju pat aizmirsusi, kāda ir sajūta, rūpējoties par otru, cenšoties, lai otrs justos labi. nopietni, biju aizmirsusi, ka tāda sajūta arī eksistē tagad. un eksistē, par ko arī ir prieks :)'
šobrīd ir jāiet ārā un jāizbauda saule, kas liecina par pavasari, bet kalendārs un briesmīgais aukstums liedz domāt, ka drīz būs silts laiks
