sēžu tumšā istabā, kur vienīgais gaismas avots ir šī datora gaisma. vēl pāris stundas būšu viena. sāku jau pierast, bet tik un tā. nedaudz nomācoši, ja visa nedēļa ir bijusi pēdējais sviests jeb, kā mēs to dēvējam, tūlīt sāksies (man pēdējais) Ziemassvētku brīvlaiks. viss un visi iet sveistā, ārdās, kliedz, kaut ko cenšas ķert un vēl nez' ko sadarīt, sagrābt. šķiet, šausmu filmas tādas bērnu pasaciņas vien ir.
man iet... iet. kustība uz priekšu ir, kaut brīžiem atgādina solis uz priekšu, trīs atpakaļ. protams, ka joprojām ir dienas, kad labāk segu pārvilkt pāri galvai un gulēt vien tālāk, izliekoties, ka modinātājs telefonā neeksistē un vēl ir melna, melna nakts un apkārt un briesmīgi dziļš sniegs. labas lietas notiek, kaut šobrīd tā īsti nešķiet, īpaši tad, ja sāpju dēļ naktīs nav iespējams gulēt ne man, ne otram. such is life, isn't it? kārtējo reizi varu teikt, ka pirms gada viss bija pilnīgi savādāk. ir lietas, ka pat tagad nav mainījušās, bet lielos vilcienos - viss patiešām ir pretēji tam, kā bija pirms gada, bet šis, kas tagad ir ar mani, salīdzinoši, simtreiz labāk. vārdos neizsakāmi labāk.
šķiet, šī ir pirmā ziema, kas atnākusi laicīgi. īsti pat neatceros pēdējo reizi, kad, tuvojoties Ziemassvētkiem, būtu bijis sniegs. un lauki apsegti ar baltām sniega kupenām. šķiet, sen tā nav bijis. ir skaisti un mierīgi. kā ierasts. vienīgais, kas jāizdara - jānopērk papīri apsveikuma kartiņām un jāatrod / jāpagatavo svētku dāvaniņas, kur atkal jāatrod vien materiāli.
nedaudz viela pārdomām : vai tad, ja es vairs neesmu īsti kontaktos ar cilvēkiem, kas man ko nozīmēja, bija mani tuvākie, labi draugi (un tā tālāk), vai es tad esmu slikts / riebīgs cilvēks, kas neuztur kontaktus vai vienkārši cenšos cienīt viņus, kas izvēlējušies savu ceļa gājumu nekrustot ar manu ceļa gājumu (kaut tas sāp kā ellē)?
