sarkanā kleitā sēdēt uz jumta un skatīties, kā laternu gaismā lidinās naktstauriņi. justies bezrūpīgai par notiekošo. ietīties segā un sajusties visuvarenai pār savu nolemto dzīvi. iespējams, ka tas ir vienīgais, kas katram mums ir - nolemta dzīve, kurā dzīvot, sapņot par debesīm un zvaigznēm, kuras kādreiz aizsniegt, kaut ar pirkstu galiem vien. saka, ka tie ir paši jūtīgākie. iespējams, tas varētu būt arī nepatīkami - pieskarties zvaigznēm, kuras ir aukstākas par cilvēku sirdīm. intīmas sarunas, kas izskan vilcienā starp diviem. skumjas, kas rodas no nekā. kritieni pēc kritieniem. vēlme pēc lietām, kuras atrodas vien prātā... melanholija nešķiet patīkama, vai ne tā?
