annoying mind

šovakar sapratu, ka ar to attieksmi, kura man ir pret pāris pienākumiem, nekur tālu netikšu. nepareiza attieksme, negribēšana, izvairīšanās. slimoju tālāk. tiesa, slimoju ar pārtraukumu. kad jau bija labāk un temperatūra bija jau normāla, atsākās kāju un roku trīcēšana. voala! - 37.1°C. meh. nenoveicās ar veselību arī tagad.

izdomāju, ka vajag sastādīt šai nedēļai rakstisku plānu - mērķus, kas šonedēļ jāsasniedz. mērķi tādēļ, ka plāni, nu jūs jau zināt, tie paliek tikai prātā un netiek izpildīti.

tātad : 

• Dzejas dienas skolā. jāpieiet pie Vērpējas un jājautā, kas īsti notiek - esmu vai neesmu izslēgta no wannabe rakstnieces statusa
• pabeigt izlasīt "Dzīvnieku fermu"
• attiecīgi - uzrakstīt literatūrā domrakstu par šo "Dzīvnieku fermu", iesaistot ļoti daudz pārdomu un derētu iesaistīt arī citātus
• nopirkt vēl aromātiskās sveces
• otrdien doties uz kafijas vakara pasākumu. 
• no tēva noskaidrot, cikos īsti tas pasākums sākas
• doties uz doktorātu pēc zīmēm. 
• nenotizloties un vienreiz izārstēties
• noskaidrot, kur man jānodod analīzes, lai nesanāktu tā, ka beigās pašai jāskrien uz Bruņinieku ielu un meklēt ēku, kur ir laboratorija
• attīstīt tos pāris foto, kurus gribēju
• atrast jaunu sacepuma recepti
• vai vienkārši uzlabot jau esošo recepti ābolu sacepumam
• vienkārši neaizmigt angļu valodā, kad jāpilda nelaimīgie eksāmena uzdevumi
• saņemties un nomainīt attieksmi pret 12.klasi. nav nekāda haļava, jo ir jāmācās un jādodas uz visiem iespējamajiem pasākumiem

šodien visu laiku domāju, ka vajadzētu atkal nokrāsot matus.sarkanus, bet ne ar ķīmisko krāsu. šampūnu. nedaudz pietrūkst košā matu toņa.

8.10.11.

vakar bija Māri. protams, ka man bija jāgatavo kūka tētim. bija garšīga, tika arī ātri apēsta.

šobrīd - tas laikam būtu arī viss. neesmu savā garastāvoklī, jo tiešām ir ļoti kaitinoši, ka pēc tam, kad pacietīgi ir dzerts daudz šķidruma, nav nekādu uzlabojumu.

režisor! - pārtrauc filmēt un sēdies man blakus

jau vairākas dienas cenšos saņemties un atkal rakstīt savu blogu. beidzot saņēmos tik tālu, ka atvēru šo daļu... un ķeros jau klāt.

jā, ir sācies septembris. jauns mācību gads un arī jau pēdējais mācību gads kā vidusskolniecei. sāksies pārdomas par to, ko un kur mācīties. tomēr, kamēr vēl ir šis mācību pusgads, ir jābauda tas, ka vēl nedaudz, nedaudz ir palicis, pirms tiek stūrēts uz jauno -  nākamo dzīves posmu, ir jābauda tas, ko sniedz viss, kas ir apkārt. tieši tā, ar to es domāju - ir tomēr jābauda, ka mēs vēl esam vidusskolā. kādēļ? - vidusskolā par mums, kaut nedaudz, uztraucas (piemēram, audzinātāji par kādu nesekmīgu atzīmi kādā priekšmetā). kam gan mēs interesēsim jau jūnija beigās? pašiem būs jātiek galā ar savām rūpēm, kas, noteikti, uzmāksies. tomēr - bez grūtībām jau nav lemta skaista dzīve un arī izdošanās.

joprojām neesmu sarakstījusi savu vasaras kopsavilkumu. nu jā, to derētu jau, jo tā ir aizgājusi par tradīciju man, lai vēlāk to pārlasītu un atcerētos, kā bija tad un saprastu, kā ir tagad.

par vasaru varu teikt tā - labs ir tas, kas notiek. kas nenotiek, labi vien arī ir, ka nenotiek.izvēļu izvēles, kaut reiz kāds pateiktu, kura ir tā pareizā izvēle! labi, katra izvēle, kura tiek izdarīta, ir pareiza, jo tajā brīdī ir bijušas pārdomas, kas noved mūs pie iznākuma. brīžiem jau nepatīkama, bet tāda ir dzīve. nevar būt tā, ka vienmēr viss būs tā - skaisti, laimīgi un tā tālāk. es zinu, ka viss ir tā, kā ir jābūt. savādāk nevar būt. un arī teicienam, ka labs nāk ar gaidīšanu (un arī ar laiku), ir taisnība. sasodīta taisnība. un jā, man ir prieks par to, kā viss tagad ir izvērties. nokavēts vilciens deva jaunas iespējas. viens zvans deva iemeslu smaidīt tad, kad tiešām pasaule bruka un juka. es palieku pie tā, ka pat tad, kad šķiet, ka nekas nebūs labi... pat tajā ārprātā būs kaut kas labs. tāpat kā tas, ka jebkurā cilvēkā ir kaut kas labs. tā ir taisnība, jo pat visnekrietnākajā cilvēkā būs kaut kas labs, pat ja tā nešķitīs. jāmāk saskatīt labo visā. ja to cilvēks nevar, tad kāda jēga no visa? ja saskatīs tikai slikto, tad rezultāta nebūs. arī to esmu secinājusi. tiesa, jau ļoti sen. tikai... kad ir patiešām slikti, vai kāds atceras to, ka beigās viss nokārtojas, ka viss ir labi? neatceras, diemžēl. tādēļ to rakstu šeit. laiks visu noskaidro, ārstē un sniedz iemeslu pārdomām.

lai arī brīžiem esmu pilnīga pesimiste, tomēr esmu tā optimiste. nevar uz visu lūkoties tikai caur drūmu skropstu plīvuru.

ikviens tējmīlis man piekritīs, ka tēja ir viena no vislabākajām dāvanām!

 reti tie brīži, kad lokas matos. bet jauki tie brīži

 jo bez puķēm tikties nevar... :)

 vārdadienas lielais asteru pušķis. murr.

un te nu es esmu - neierasta un darbojos tālāk