neesmu bijusi savā 'istabā' jau vairāk kā mēnesi. reizes sešas esmu mēģinājusi te ielikt ierakstu, bet tāpat izdzēsu un aizgāju gulēt. as always, right? right.
tātad,
pa mēnesi ir noticis daudz. aizstāvēts zinātniski pētnieciskais darbs, kurš tika novērtēts uz 9 un sūtīts tālāk uz novadu. neesmu par to priecīga, jo atkal mana balss kaut kur pazudīs un bubināšu kaut ko zem deguna.
joprojām gribu ar lāpstu pa kaklu iekraut pāris cilvēkiem par to, ka uzskata, ka es tieši uz tiem konkrētajiem esmu dusmīga. tas nekas, ka man darbu ir tik daudz, ka ārdos uz puspasauli.
secināju, ka 24 stundas pietiek dienā.. ja tu, cilvēk, neguli. ja divas naktis nav gulēts, trešajā labāk spogulī neskatīties. īpaši tad, ja jāmocās ar temperatūru.
joprojām uzskatu, ka Valentīndiena nekam neder.jāmīl ir katru mīļu dienu, ne tikai vienu reizi gadā!
un jā, tā ir slikta ideja man dot kokteiļus ar šņabi. gandrīz sāku rakstīt muļķības caur īsziņām. vienu izdarīju, bet ko nu vairs. vairāk jau šokē tas, ka tas cilvēks man atbildēja. tikai man nebija vēlme turpināt sarunu, ja pats nespēj tādu uzturēt. ja cilvēks saka vienu, dara otru aiz muguras, tad tiešām ir tā vēlme kārtīgi iekraut ar lāpstu. kādu mācību iegūtu.
ja vien jūs spētu iedomāties, cik ļoti man pietrūkst sarunu.. par dzīvi, par iespējām, par sapņiem un cerībām. ja vien nebūtu bailes runāt, tad runātu. bet nav jau vairs vērts. kārtējo reizi jāpierod, ka tomēr cilvēki mēdz būt vislielākās pēcpuses Visumā.
bet vismaz viens smaids rada divus smaidus pretī. man tiešām šķiet, ka brīžiem šī dzīve ir sasodīti skaista.
