sabiedrības plikumi

ja kādreiz tikšu pie morfija (kurš man šobrīd ir pat ļoti nepieciešams), rakstīšu par sarkaniem vienradžiem, kuri dzīvo uz jumtiem, pīpē zālīti, dzer sarkanvīnu un greipfrūtu tēju. neviens taču nav iedomājies, ka tādu nav. tādēļ radīšu savus sarkanos vienradžus, kuri būs lielākie bohēmisti, kādi vien ir dzirdēti! šie vienradži varētu būt tie, kas spētu aizpildīt sabiedrības plikumus.

say it's okay not to be okay

jāsāk ar sveicienu Jaunajā gadā, jo to es vēl neesmu izdarījusi. tātad - sveiciens Jaunajā, Melnā Pūķa gadā!

ceru, ka šis gads ir sagaidīts ar pozitīvām emocijām un tiešām jaukiem cilvēkiem blakus.

šo gadu, tāpat kā divus iepriekšējos, sagaidīju pie Līgas. šoreiz bija sajūta, ka mēs drīzāk līgojam un jāņojam, ne Pūķi gaidām. bet neskatoties uz to, ka gulēju es četras stundas un pēcāk garlaikojos viesistabā pie E! kanāla, Jaunais tiešām sagaidīts ar lielu jautrību un jā, tīri interesantiem un ģeniāliem momentiem, kā, piemēram, dzelteniem cūciņu bokseršortiem dažādās pozās. 

un nekad nepieļaujiet to, ka ir kāda ārsta kļūme, kaut ko nepamanot. pie pašreizējā murga pievienojas nākamais. kā es tikšu galā, es nezinu. zināt īpaši arī ne. šoreiz būs grūti. bet būs jātiek galā. vismaz zinu vienu - pēc kaut kā patiešām pretīga un slikta, nāk kaut kas labs. ar ilgu gaidīšanu, bet nāk. varbūt. ja pirms tam nepiesteidzas nākamās sliktās ziņas. it kā esmu pieradusi pie tādām, bet katra nākamā reize, kad tādas izdzird, rodas sabrukumi - gan fiziski, gan morāli. pieradums, pieradums. tādēļ daži saprot, kādēļ tik nepierasti dzirdēt kaut ko labu.

bet neskatoties uz visu.. es tomēr esmu te. klumpačoju pa pasauli, guļu pļavā un saldēju nieres, kā arī izstaigāju vietas, kuras nebija izstaigātas kopš vasaras un pat bērnības. pastaiga ar suni izvērtās nelielā atmiņu pārskatīšanā. ziniet, kā ir ar atmiņām? - tās nepagaist. tās uz brīdi tiek aizmirstas. un tad kaut kas tās atsauc atmiņā. gan patīkami, gan tomēr - skumji.

un otrdien iekāpju savā pirmajā pilngadībā. īpašā sajūta tā kā nebūtu. ir tā, ka atkal palieku par gadu vecāka. un īpaši gudrāka nekļūstu. sēžu tajās pašās bedrēs, kur esmu sēdējusi.

un vēl - pēc mēneša ir diezgan nopietna konference - jāaizstāv savs Zinātniski Pētnieciskais Darbs, kuram, ziniet, nekas neiet uz priekšu, ja neskaita to, ka ir savākta informācija darbam. par to, ka viss jāsaliek kopā Word'ā, pat domāt negribas. tādēļ, pirms darba prezentēšanas, lieti noderēs 100 grami kaut kā stipra, jo nervi aizlēks prom un pametīs mūs abas ar Maiju aktu zāles vidū. bet ZPD nolikums, kādā kārtībā visam jābūt un kam, ir pilnīgs kosmoss. viss kaut kas iekšā un pārāk plaši, lai saprastu, ar ko vispār ir jāsāk.

tādēļ - mīļie lasītāji, kuriem ir ZPD februārī - V E I K S M I! tā būs ļoti vajadzīga!