kur gan?

18/11/2011

daudz laimes, mana Latvija, dzimšanas dienā!

say ain't so

uzliksim fonā, teiksim šo dziesmu Placebo - The Movie on Your Eyelids.un tad turpināšu.

cīnoties ar bezmiegu un temperatūru, kā arī mīļotajām antibiotikām (man ir jāizvairās runāt sarkasmā, bet nu galīgi negribas), es sapratu to, ko sen sapratu. tikai tagad tā, pavisam skaidri. un skaļi. klusībā to es zināju jau labu laiku. gandrīz pusgadu. bet tikai tagad es to zinu līdz pēdējam sīkumiņam. un mani turpina uzskatīt par jauku un naivu meitenīti. pilnīgi prasās kādreiz pieiet klāt un pajautāt - kāda ir dzīve, ja otru muļķo līdz pēdējam? un pie reizes - vai arī bez smadzenēm ir vieglāka dzīve? jo, no malas skatoties, tā tieši izskatās. ka viegli ir otru muļķot, uzskatot, ka es neko nesaprotu, kā man rīkojas aiz muguras, līdz ar to, dzīvo bez smadzenēm naivu un jauku dzīvīti. lieliski, ne?

cilvēki, vai jūs kaut reizi uz sevi paskatāties no malas? jūs skatāties uz savu rīcību, jā, pat vārdos, kurus izrunājat? es ieteiktu. redzētu to, ko es redzu ikdienā. tāpēc man patīk zīmēt cilvēkus. uz papīra iemūžinu viņu izskatus un pēc tam atsaucu atmiņā izskatus un salieku kopā ar dotā brīža rīcību. un sanāk parasti smiekli, tādi skumji, jo mainās viss. 

es arī esmu mainījusies. retāk smaidu, jo nesaskatu iemeslus, lai smaidītu. dusmojos visu laiku uz sevi, kliedzu uz sevi, jo dzīvoju tikai atmiņās, jo nākotni neredzu. atmiņās ir vieglāk dzīvot, jo tad esmu bijusi laimīga. man šķiet, ka dzīvē es neesmu bijusi tik laimīga, kā tajos brīžos. un tad es atceros visus tos vārdus, kurus man teica, ko solīja...

... un tad es atrodos šeit. kāpēc? - jo es biju ticējusi labām lietām. ticējusi tā, kā vēl nekad. bija iemesls. izbija. kā jau parasti. kā jau brālis teica, ir jāpierod vienkārši. man ir jāmācās pierast pie tā, ka esmu parasts cilvēks, tikai ar tādu savādāku skatījumu uz dzīvi. 

viegli jau ir pateikt, realizēt ir grūti. jo negribas jau neko. cīņai nav saskatāma jēga, jo arī es vēlos kaut reizi mūžā... lai par mani cīnītos.

un jā - šī tik tiešām ir vienīgā vieta, kur es varu visu izlikt. jo dzīvē kāds vienmēr pārmet man to, ka es kādreiz ko saku, kas mani nomāc. te neviens neredz stāvokli, kāda es izskatos. galu galā  -te acīs man nepateiks, ka manas problēmas ir fufelis, salīdzinot ar pasaules problēmām.

11:11

WE LIVE IN A AWORLD BUILT ON PROMISES - CONSTRUCTED BY LIARS