paldies, uzdāvini Elsbergu man dzimšanas dienā

"un es kā viesis
apkārt vazājos"

un atkal jau klausos vakara skaņās. skaņā, kā skan mūzika. skaņā, kā skan atvērta krāsns un aizdedzināta malkas pagale. un nedēļa - tikpat kā jau paskrējusi. un sāksies atkal viens posms - pabeigt labi šo gadu, šo pusgadu mācībās.

un šis arī ir pats tumšākais gadalaiks. bet man tas patīk. kaut nav laternu līdz manām mājām, izbaudīt var vientulību un klusumu tur, kur laternas pilsētas pusē. vakari ir īpaši pastaigām. un pastaigas ir svarīgas. un naktis ir svarīgas, jo rīti vienmēr ir sajukuši prātā ar savu steigu. bet nakts nekad nesteidzas. tā lēnām steidzas uz priekšu. bet rīts vienmēr steidzas ātri un skrien ātri.

tādēļ man patīk naktis.

un arī tādēļ, ka naktis ir mans radošais laiks, kad varētu rakstīt un rakstīt, bet no rīta par rindiņu neatcerēties no uzrakstītā.

un re, ārā līst!

un tieši skan "Ļauj man tevi".

un vakar bijām pastaigāties Pļavniekos. tie bērzi.. tajos bērzos iemīlēties un viss. un uz dzīvi pie tiem [vai tajos tomēr?] apmesties. vai arī zem kļavu lapām dzīvot. jā,tieši tā, es biju izciemoties pie Lauras [Taurenīša] Dārzciemā. un izstaigājāmies un izfotogrāfējāmies nedaudz. un vai zini? - es beidzot atpūtos no visa. mana galva tik skaidra kāda ir šobrīd, nekad nav bijusi.

tauriņbučas

iedomājies, ka šeit ir ļoti gudrs teksts par dzīvi un domam kopumā.

man tāds galvā šobrīd ir.

un rīts arī ir neīsts

tad nu tā, kas ar mani notiek?

piedodiet, bet es esmu cilvēks un nepateikšu, kādēļ brīžiem vienkārši sēžu un raudu aiz bezspēka. kādēļ bezspēks? - un cik bieži jūs paši spētu pieņemt tikai sliktas ziņas? divas reizes, trīs reizes, un viss? nu lūk. man vairs nav spēka klausīties tikai visa taja sliktaja, kas notiek ar mani, man blakus. patiešām - es sen neko labu neesmu dzirējusi, kas notiktu. laikam tieši esmu ieciklējusies uz slikto pašai nezinot. 

nejauki, vai ne tā?

un tad rodas jautājums : kas mums pašiem ir jauks šajā dzīvē? un es zinu, kas man ir jauks - mani draugi, mana ģimene. 

un tomēr ir ''bet'', kurš paliek vienmēr pie manis. un joprojām esmu noslēgta. tā ir vieglāk, tā ir drošāk, pat ja neticu sev.

ja būšu atkal atvērtāka, atkal sacerēšos, atkal aplauzīšos, atkal vainas pārmetumi pašai sev. man pietiek ar visām savām iespējām, kuras tā arī neizmantoju. un tagad ir rezultāts. bet varbūt tā pat ir labāk, ka neizmantoju. to neviens nezin. nezin, kā būtu tad, ja tiktu tās iespējas izmantotas. varbūt būtu pati citādāka attieksmē pret cilvekiem - varbūt arī nedaudz vairāk uzticētos. 

varbūt- interesants vārds, kam tādas īstas definīcijas nav.  

varbūtības teorija- šīs man patīk vislabāk. laikam jau tādēļ, ka pēdējā gada laikā esmu šādas teorijas dzirdējusi vairāk, kā būtu vajadzīgs vispār. un no šīm teorijām ir radies bezspēks, bezmiegs un nogurums.

un kuram tas īsti rūp? nu, ne jau tam, kas man visas šīs teorijas klāsta. brīžiem tik ļoti gribas vienkārši pret kāda cilveka plecu atspiesties un pateikt, cik ļoti es jūtos. tikai nepatīk kādam teikt, jo zinu, ka man neko tas nepalīdzēs. vai arī šo atkal cenšos sev iestāstīt. iestāstīt sev kaut ko ir viegli, jo tu tam notici. tu notici sevis teiktajam vairāk nekā tam, ka tu varēti pieiet klāt sev tuvam cilvēkam un visu pateikt. un tad tu brīnies, kādēļ pusdivos naktī tu sēdi nomodā, klausies Prāta Vētras "Spogulīt, spogulīt" un pārdoma savu dzīvi, kādēļ tā un ne citādāk. un sāc raudāt, jo zini, ka atkal nav bijusi pareizā rīcība. ja ta apdomā, tad vispār jebkura rīcība nekad nav bijusi īsti pareiza, jo pēc notikušā šaustam sevi.

un tas atkal sāp. tas ļoti sāp.

bet, ja mums sāp, tas pierāda, ka esam dzīvi un varam dzīvot.

pšš.